Mana krusttēva lieta (Latvian)

 

 Mūžīgā piemiņā,

Uz mūžu mūsu sirdīs.

 

   Notika neiedomājamais. Es steidzos uz darbu, caur Mayfair dzīslām, pārdomājot, cik ļoti man šis darbs ir vajadzīgs, vai man vajadzētu dabūt kafiju, un, ja jā, es negribēju to iegādāties visiem un īsziņu sūtīšana viņiem būtu par vēlu? Nē, vēl ir agri, varbūt mans boss jau ir tur. Tātad, man vajag kafiju, mamma, pulksten 7:00, man ir karsti, un es ienīstu savu darbu, esmu tik nogurusi, mamma dažreiz ir tik nezinoša, viņa zina, ka esmu ceļā uz darbu, es vakar viņai teicu, kāpēc viņa man zvana? Pēc domas beigām, es esmu stūrī, paver acis, skatoties uz Lucky Fish (Laimīgā Zivs), un dodos uz biroju. Es skenēju savu karti, es patiešām nejūtos kā es pati, bet es domāju, ka man būs labi, tiklīdz es nokļūšu pie sava galda, vai ne? Trešais stāvs, zelts, stikls, marmors, uzvalki, tālruņi, sapulces, pieklājīgi smaidi, galddatori, tumsā, rindās, atsevišķi. Šī vieta bija pati sava pasaule, kurā tik daudz biznesa visus sasēja, tā bija izveidojusies par savu organismu, un es biju spēles jaunākais mikrobs, kas patiešām neiederējās.

   Es tieku pie sava rakstāmgalda, tur ir mans priekšnieks, sveicina mani, iespējams ar joku, es atvainojos un saku, ka man jāzvana savai mātei, viņa nez kāpēc mēģināja mani sasniegt, es droši vien vēlreiz lamājos, lai parādītu, cik dusmīga esmu par to. Viņa kaut ko paņem un murmina par apsēšanos, viss ir kārtībā, mans tēvocis un fakts, ka viņš bija izvēlējies pamest šo zemi.

   Nejutīgums.

  Un tad atbildes, manai mātei atbildu, ka viņai nevajadzētu par mani uztraukties, man viss ir kārtībā, rūpējies par sevi un Omi, es palīdzēšu, kā vien varēšu. Nākamā rinda ir vērsta uz manu priekšnieku, es saku, ka atvainojos, bet es tikko saņēmu briesmīgas ziņas, es viņam detaļas nestāstu, bet diezgan taisni pasaku kas notika. Viņš man liek iet mājās, es neatceros, protestēju vai nē. Es droši vien sūtīju īsziņas cilvēkiem, dodoties uz mājām, savam puisim, kurš jau bija pārdzīvojis elli ar mani, nezinādams, kas tagad sagaida. Es paziņoju savam tēvam, mans tēvocis un viņš bija bijuši seni draugi, tā mani vecāki satikās. Es baidījos no Omes zvana. Man par to nav daudz atmiņu, es pieņemu, ka tās ir dziļi nomāktas.

  "Pirms-svētku Londona ir smieklīga. Rotājumi, kas ir vērtīgāki par automašīnām, visi mēra eglītes kā dzimumlocekļus, kam ir lielāks. Es iesaku viņiem ziedot šo naudu labiem mērķiem, nevis sava drauga naudas atmazgāšanas shēmai." Tas, iespējams, bija tas, ko es domāju šķērsot Londonu, dodoties uz mājām, lai tiktu galā ar jucekli, kas drīz sekos. Man, godīgi sakot, nebija ne jausmas, kā beigsies šis tauriņa efekts. Tik daudziem cilvēkiem, piemēram, viņa dēlam, iepriekšējām draudzenēm, kuras mīlēja viņu par viņa tīro sirdi, draugiem, ģimeni, manu māti, viņa māti, viņa tēvu, brāli, mani.

  Viņš bija dvēsele. Viņš mīlēja paslēpties aiz lieliem muskuļiem un smieklīgām frāzēm, jokojot bez jebkādām robežām, viņš bieži pārcēlās, ballējās, pieņēma briesmīgus lēmumus, attīstīja atkarības, bija veselas un mazāk veselīgas, mīlēja, un es ar to domāju, ka viņam bija vesels dārzs, mīlēja augus un ēdienu un viņam bija alerģija pret noteiktiem dzīvniekiem, bet tomēr uzņēma katru klaiņojošu, katru četrkājaino dvēseli, tā it kā viņi ir savējie. Viņš viņus saprata, viņi viņu saprata, tas, manuprāt, ir arī manis mantojums.
   Man viņš bija mans tēvocis, mans krusttēvs, puisis, kurš nekad īsti neatcerējas manu dzimšanas dienu, parasti to palaida garām par dažām dienām vai nedēļām, bet vienmēr bija sirsnīgs, pēc tam sarkastisks un tad man teica, lai netieku nepatikšanās, bet, ja sanāk, tad viņš visus pazina, par mani kāds parūpēsies. Es daudzu iemeslu dēļ sīkāk nepaskaidrošu, kāpēc es esmu pārliecināta, bet es esmu. Viņš dzīvoja interesantu un traģisku dzīvi, visīstāko. Kad es biju jaunāka, viņš bija blakus, es atceros bildes un retus viņa sejas skatienus kaut kur, bet lielākoties viņš bija stāstos. Tie būtu stāsti par viņu, viņa nepatikšanām un stāsti par trakām ballītēm, bet es neiebildu. Viņš bija vairāk daļa manis nekā mana krustmāte, viņa nekādā veidā nepastāvēja. Viņi nekad nebija kopā; Viņa tika izvēlēta no mana tā-laika-tēva puses, vairāk vai mazāk nejauša persona ģimenē, vismaz man. Es bieži domāju par citām sievietēm, kuras es gribēju lai viņas ir krustmātes, nevis viņa. Ir garš saraksts. Bet es jums par viņām pastāstīšu kādu citu reizi.

    Mūsu attiecības bija diezgan attālinātas, it īpaši pēdējos gados. Lai gan mēs dzīvojām tuvāk nekā jebkad agrāk, viņš Īrijā un es Londonā, mēs bijām ļoti atvienoti. Daudz kas bija noticis, vainas apziņa, nevietā esošas dusmas un pārpratumi bija daudzu mūsu sarunu pamatā. Viņa līksmība un laime bija ietīta biezā narkotiku plīvurā, kas izraisīja pasivitāti, aizkaitināmību un paranoju, kas riņķoja arvien tuvāk viņam. Viņš bija norobežojies no daudziem cilvēkiem, lēnām zaudējot robežu starp realitāti un iztēli. Apkārtējiem cilvēkiem, viņa draugiem un izvēlētajai ģimenei nebija ne jausmas kā rīkoties, daudzi ignorēja darbības, tāpēc daudzi mēģināja viņu glābt, daudzi izvēlējās doties prom, lai glābtu sevi, citi deva viņam vēl vienu iespēju. Man nav dusmu vai naida pret nevienu, un neesmu tā jutusies pret nevienu no viņiem, es esmu neticami pateicīga tiem, kas palīdzēja, jūs man vienmēr būsiet dārgi.

    Viņš no manis atvadīties ap rudens sākumu 2019. gadā. Krodziņā, kurā strādāju Vestminsterā, vietā, kur cilvēkiem patīk norādīt savas asociācijas, ģimenes vēsturi un citus interesantus noteikta dzīvesveida raksturojumus. Es biju draugos ar visiem, pastāvīgajiem, viņu biedriem, viņu ģimenēm, vientuļajiem rīta alkoholiķiem, parasti valsts darbiniekiem, vakara alkoholiķiem, viņi vienmēr grupās, inženieriem, projektu vadītājiem un citām sabiedrības daļām. Es zināju daudzus no viņiem. Krogs nebija pārāk aizņemts, taču tajā piedalījās daži galvenie cilvēki, kas turpināja manu dzērienu plūsmu. Māte mani brīdināja par to, ka mans tēvocis ir dīvains. Es pa pusei ignorēju ziņojumu, joprojām pa pusei sekojot sarunām man apkārt, es sūtīju īsziņu tēvocim, saku, lai viņš zvana. Daži malki vēlāk, viņš piezvana, es jautāju, kas par velnu. Nav daudz vajadzīgs, bet es nirstu bez konteksta, man nav ne mazākās nojausmas, kas notiek. Viņš man saka, ka viņam draud briesmas, viņš nevar gulēt, ēst, izskatās patiešām satraucoši, es sāku jautāt par to, kas ir iesaistīts. Mani biedri uzņem spriedzi, seko man ārā, es viņus baroju ar pusvārdiem un trokšņiem no savas sarunas. Tēvocis man liek turēties ārpus visa un saka ka man jārūpējas par sevi. Apstulbināta, es puslīdz paskaidroju notikušo, mani draugi ir gatavi mobilizēt savus cilvēkus Īrijā, gatavi viņu pārvietot, glabāt Londonā. Tas viss attīstījās 30 minūtēs, lai gan iespaidīgi, iespējams, tie bija daļēji izdomāti meli un patiesībā nemaz nebija nepieciešams. Es pateicos viņiem par atbalstu un turpinu garas debates ar savu Mammu un Omi.

    Neilgi pēc tam viņš tiek izlidots no Īrijas uz Latviju, viņš uzturas manā bērnības istabā, tajā ir rozā un purpursarkana sienas krāsa, kā arī balti mazi paklāji un Snoop Dogg plakāts iekšā vienā no sienas garajām durvīm, baltajā skapī. Uz to skatoties, iespējams, viņš smēķēja zāli. Hello Kitty glezna netālu no durvīm izskatās apsēsta, ir pienācis laiks no tās šķirties, manuprāt, viņš droši vien domāja tāpat.
    Šausmīgā māksla viņu neietekmēja, tēvocim kļuva labāk, viņš sāka strādāt ar savu draugu, viņš strādāja dārzā, mana vecmāmiņa rada daudz skaistu atmiņu, šķiet, ka viņš atveseļojas. Viņi organizē vizīti psihiatriskajā slimnīcā, viņu vajadzētu uzņemt pirmdien. Pirms mana Ome un viņš pamet pirmdienas rītā, viņš aiziet uz darbu, lai paņemtu navigācijas ierīci. Viņš nekad neatgriezās. Tajā ir daudz detaļu, kas mani aizrauj, taču es tās neiekļaušu to grafiskā rakstura un ekstrēmumu dēļ.

    Viņa nāve bija kā melnais caurums. Viņam aizejot, viss bija mainījies, viņš paņēma sev līdzi tik daudz lietu, kā tika ietekmētas visas attiecības, dzīves stāsti, lēmumi, domāšana, realitāte, ikviens, kuram paveicās, ka viņu klāja viņa klātbūtne, tumšais ķermenis un gaiši spalvaini spārni. Atskatoties atpakaļ, šķiet skaidrāk, ka viņš jau kopš mazotnes cieta no depresijas, ka viņš, iespējams, visu mūžu izmantoja savu humoru kā aizsardzības mehānismu. Ir daudz pamatjautājumu, kas ir saistīti ar viņa audzināšanu, vecāku audzināšanu, dzīvi, vidi, sabiedrību, viņa individualitāti, tas viss ir svarīgi šajā jautājumā. Neviena lieta nelika viņa dzīvei beigties ar šādu traģēdiju, tā jau iepriekš bija virzījusies uz priekšu, viņš zināja. Kad man bija apmēram 8 gadi, viņš ieradās ciemos, apgalvojot, ka viņš var pateikt, kad cilvēki mirs. Viņš teica, ka iepriekšējā vakarā viņš bija paredzējis karstas meitenes vecumu ballītē, viņš teica, ka viņš pats nav saņēmis tik daudz laika, bet atteicās man pateikt manu nāves datumu. Ja viņš bija maldīgs, uz narkotikām, svētais, apgaismots un izlīdzināts, vai tas bija sarkanais karogs, kad viņu vajadzēja nomierināt un šokēt viņa smadzenes līdz disfunkcijai, es nezinu. Bet tas man saka, ka viņš par to domāja jau ilgu laiku. Viņa pašnāvība bija visa rezultāts, un viņš galu galā pieņēma lēmumu, vai apzināti vai nē, lai aizsargātu mūs, cilvēkus, kurus viņš mīl, viņa māti, dēlu, draugus. Viņš baidījās, ka viņa rīcība mūs sāpinās, viņš ar viņu pabeidza ciklu, atcēla lāstu, samaksāja parādu, atrada atbrīvošanu, sekoja apsēstībai, piedzīvoja psihisku lūzumu.

   Viņa diagnoze ietvēra mānijas depresijas, psihozes, šizofrēnijas, traumu, PTSS un daudzu citu pieminēšanu. Tas nekad netika pienācīgi ārstēts vai šajā sakarā arī netika diagnosticēts. Viņam pietika, pirms tas viss varēja notikt. Un mūsu ģimene pēkšņi kļuva par tādu, kas uz punktētās līnijas raksta pēc jautājuma par psihiskiem traucējumiem un pašnāvībām ģimenes vēsturē.

    Tas rada vidi jauniem noteikumiem priekš visiem. Es redzu, ka mana ģimene cīnās, lai dzīvotu ar šiem jaunajiem simptomiem, kurus viņi ir izstrādājuši, un nevis tāpēc, ka viņi to izvēlējās, viņa nāve visus ir ietekmējusi atšķirīgi, nav ne pareiza, ne nepareiza ceļa. Es tikai vēlos, lai es varētu pārliecināt cilvēkus, kuri ir atlikuši manā dzīvē, nopietni uztvert viņu garīgo veselību, it īpaši pašnāvības sekas. Es rakstu, runāju par to, esmu terapijā, aktīvi meklēju lielāku skaidrību par sevi un savām emocijām.

     Es vēlos daudzas lietas, es vēlētos, lai es būtu varējusi viņam palīdzēt, es vēlos, lai es ar viņu vairāk runātu, es vēlos, lai man būtu spēks glābt pasauli un mainīt viņa ticību. Viss, ko es varu darīt, ir izstāstīt savus stāstus, būt atklāta, neaizsargāta  un mācīties no katras manas dzīves pieredzes. Es viņam to esmu parādā, viņš rīkojās tāpat.

Es mīlu Tevi,

Klimpa 

Latviešu versija ir izlabots google translate produkts. Oriģinālā valoda ir angļu.

The Case of my Godfather

 

 In loving memory,  

Forever in our hearts. 

 

   The unimaginable happened. I was rushing to work, through the veins of Mayfair, contemplating how much I really needed this job, if I should get coffee, and if so, I didn't want to buy one for everyone and texting them would be too late? No, it's still early, maybe my boss is there already. So, I need coffee, mum, its 7am, ugh its hot and I hate my job, I'm so tired, mum is so ignorant sometimes, she knows I'm on my way to work, I told her yesterday, why is she calling me? By the end of the thought I'm at the corner, roll my eyes looking at the Lucky Fish and head to the office. I scan my card, I am really not feeling like myself but I think I will be fine as soon as I get to my desk, right? Third floor, gold, glass, marble, suits, phones, meetings, polite smiles, desktops, in darkness, in rows, alone. That place was a world of its own, with so much business tying everyone together, it had developed into its own organism and I was the latest microbe to the game, really not fitting in. 

   I get to my desk, my boss is there, greets me, probably with a joke, I apologise and say I have to call my mother, she's been trying to reach me for some reason, I probably curse again to show how angry I am about it. She picks up and mumbles something about sitting down, everything being okay, this morning, my uncle and the fact that he had chosen to leave this earth. 

   Numbness. 

  And then replies, to my mother, that she shouldn't worry about me, I'm fine, take care of yourself and gran, I'll help in any way I can. Next line is directed at my boss, I say that I am sorry, but I just received some horrible news, I spare him the details but pretty much straight up say what happened. He tells me to leave, I don't remember if I protested or not. I probably texted people on my way home, my boyfriend, who had been through hell with me already, not knowing whats in store next. I broke the news to my father, my uncle and him had been old friends, that's how my parents met. I dreaded the call to my grandmother. I don't have much memory of that, I assume its deeply suppressed. 

  "Pre-Christmas London is ridiculous. Decorations worth more than cars, everyone measuring Christmas trees like penises, who's got a bigger one. I suggest they donate that money to good cause, not their friend's money laundering scheme." That's probably what I thought passing through London, on my way home to deal with the mess that is about to follow. I honestly had no idea what would be the end of this butterfly effect. On so many people, like his son, his previous girlfriends who loved him for his pure heart, his friends, his family, my mother, his mother, his father, brother, me. 

  He was the soul. He loved to hide behind big muscles and funny lines, making jokes without any boundaries, he moved a lot, partied, made horrible decisions, developed addictions, healthy and less healthy, loved, and I mean, had a whole garden, loved plants and food and had allergies to certain animals but still would take in every stray, every four-legged soul like they are his own. He understood them, they understood him, it is something that I think I've inherited too. 

   For me, he was my uncle, my godfather, the guy who never really new my birthday, usually missing it by a few days or weeks, but always being sincere, then sarcastic and then telling me not to get in trouble, but if I did, he knew everyone, I'd be taken care of. I mean, for a multitude of reasons I won't explain why I am certain, but I am, he lead an interesting and tragic life, the most pure kind. When I was younger, he was around a bit, I remember pictures and rare glimpses of his face somewhere, but most of the time, he was a story. It would be a story about him, his troubles and tales of crazy parties, but I didn't mind. He was more part of me than my godmother, she didn't exist in any way. They were never together; She was chosen from my then-father's side, more or less a random person within the family, at least to me. I often thought about other women I wanted to be my godmothers instead of her. There is a long list. But I will tell you about them some other time.

    Our relationship was fairly distant, especially in the last few years. Although we lived closer than ever, him in Ireland, and me in London, we were very disconnected. Much had happened, guilt, misplaced anger, and misunderstandings were the basis of much of our conversations. His glee and happiness was wrapped in a thick veil of drug induced passiveness, irritability, and paranoia, all circling closer and closer to him. He had isolated himself from a lot of people, slowly losing the line between reality and imagination. The people around him, his friends and chosen family had no idea how to react, many ignored actions, so many tried to save him, many chose to leave to save themselves, other gave him another chance. I do not hold any anger or blame towards any of them, I never have, I am incredibly thankful to the ones who helped, you will always be dear to me.  

    He called me to say farewell around the beginning of Autumn in 2019. I was having pints with the locals at the pub I worked at in Westminster, a place where people like to indicate their associations, family histories and other interesting characterisations of a certain lifestyle. I was friends with everyone, the regulars, their mates, their families, the single morning alcoholics, usually public servants, the evening alcoholics, always in groups, the engineers, the project managers and other parts of society. I knew a lot of them. It was not too busy, but some key people were in attendance, keeping the flow of my drinks going. My mother warned me about my uncle being weird. I half-ignored the message, still half following conversations around me, I text my uncle, tell him to call. Some sips later, he calls, I ask what the fuck. Not much is needed, but also I'm diving in without context, I have no idea what's happening. He tells me that he's in danger, he can't sleep, eat, he looks really worrisome, I start asking about who is involved. My mates pick up on the tension, follow me outside, I feed them half words and noises from my conversation. My uncle tells me to stay out of everything and that I should take care of myself. Stunned, I half explain what happened, my friends are ready to mobilise their people in Ireland, ready to move him, store him in London. For this to develop in 30 minutes is impressive, but probably partially made up and in reality, not necessary. I thank them for their support and I continue long debates with my mother and gran. 

    Shortly after, he is flown out of Ireland to Latvia, he stays in my childhood room, it has pink and purple wall paint, as well as white little rugs and a Snoop Dogg poster inside one of the doors of the wall-long, white wardrobe. He probably smoked weed looking at that. The Hello Kitty painting near the door looks possessed, it's time to part with it, in my opinion, he probably thought the same. 

    The horrible art apart, my uncle got better, he started working with his friend, he is working in the garden, my gran is making many beautiful memories, he seems to be recovering. They arrange a visit at a psychiatric hospital, he should be admitted on Monday. Before my gran and him leave Monday morning, he goes out to his work to pick up a navigation device. He never returned. There are many details to this that fascinate me, but I won't include them due to their graphic nature and extremeness. 

    His death was a black hole. With him gone, everything had shifted, it's like he took so many things with him, that every relationship, life story, decision, thinking, reality was affected, anyone who was lucky enough to have been brushed by his presence, his dark body and light feathered wings. Looking back, it seems more clear that he was suffering from depression since a young age, that he probably used his humour as a defence mechanism all his life. There are many root issues that have to do with his upbringing, the upbringing of his parents, the life, the environment, the society, his individuality, it's all important in this. No one thing caused his life to end with such a tragedy, it was headed that way even before, he new. When I was around 8 years old, he came to visit, claiming he could tell when people will die. He said he had predicted the age for a hot girl at a party the night before, he said he hasn't got that much time himself, but refused to tell me my death-date. If he was delusional, lying, on drugs, a saint, enlightened and aligned or it was the red flag to sedate him and shock his brain into dysfunction, I don't know. But what it tells me, is that he had been thinking about it for a long time. His suicide was a result of everything and he ultimately made the decision, however consciously or not, in order to protect us, the people he loves, his mother, his son, his friends. He was afraid that his actions would hurt us, he ended the cycle with him, lifted the curse, paid the debt, found release, followed an obsession, had a psychotic break. 

   His diagnosis included mentions of manic depression, psychosis, schizophrenia, trauma, PTSD, and many many more. It was never properly treated or for that matter, diagnosed. He had had enough just before that could happen. And our family suddenly became one that writes on the dotted line following a question about mental disorders and suicides in the family history. 

    It puts things into new terms for everyone. I see my family struggling to live with these new symptoms they have developed, and not that they chose to, everyone has been affected differently by his passing, there is no right or wrong. I just wish I could convince the people I have left in my life to take their mental health seriously, especially the effects of suicide. I write, I speak about it, I am in therapy, actively seeking more clarity about myself and my emotions. 

    There are many things I wish for, I wish I could have helped him, I wish I spoke to him more, I wish I had the power to save the world and change his faith. All I can do is tell my stories, be open, vulnerable, and learn from every experience in my life. I owe it to him, he did the same. 

I love you, 

Klimpa*

(*dumpling in Latvian, he would call me that)